Klasē javax.servlet.http.HttpServlet ir šādas metodes:
doGet(HttpServletRequest req, HttpServletResponse resp) doPost(HttpServletRequest req, HttpServletResponse resp) service(HttpServletRequest req, HttpServletResponse resp)
Servleta programmētājam ieteicams pārdefinēt "doGet" un "doPost" metodi. "service" metode atpazīst HTTP pieprasījuma tipu un pārsūta (dispatches) to kādai no "doXxx()" metodēm. Nereti "doGet()" un "doPost()" dara vienu un to pašu:
doPost(HttpServletRequest req, HttpServletResponse resp) {
doGet(req, resp);
}
Izņēmumi Pēc "doGet()" prototipa:
doGet(...) throws ServletException, java.io.IOException
Tos var deklarēt, ka "doGet()" viņus met. Var arī noķert un apstrādāt.
Metodē parasti jāuzstāda "Content-type" hederis, jāinicializē rakstītājs un jādrukā uz tā lapas saturs:
public void doGet (HttpServletRequest request,
HttpServletResponse response)
throws ServletException, IOException {
response.setContentType("text/html; charset=windows-1257");
PrintWriter out = response.getWriter();
...
}
Konvencija: Lai servletu un JSP kodēšana iespējami maz atšķirtos, ieteicams lietot šādus mainīgo vārdus (JSP tie ir "iebūvēti"):
HttpServletRequest request HttpServletResponse response PrintWriter out
Failā web.xml, kurš glabājas WEB-INF direktorijā norādām Web aplikācijai vajadzīgos parametrus. "web.xml" faila piemērs:
<?xml version="1.0"?>
<!DOCTYPE web-app PUBLIC
"-//Sun Microsystems, Inc.//DTD Web Application 2.3//EN"
"http://java.sun.com/dtd/web-app_2_3.dtd">
<web-app>
<display-name>exercise44</display-name>
<description>
Maza Web aplikācija ar dazhiem servletiem
</description>
<distributable/>
<context-param>
<param-name>atslega1</param-name>
<param-value>vertiba1</param-value>
</context-param>
</web-app>
Servletā tos var nolasīt ar šādu kodu:
public void doGet(...) throws ... {
...
ServletContext scontext = getServletContext();
Enumeration en = scontext.getInitParameterNames();
while (en.hasMoreElements()) {
String k = (String)(en.nextElement());
String v = scontext.getInitParameter(k);
}
}
Uzlikšana uz servera (deployment) OC4J gadījumā var notikt 2 veidos:
Ieteikumi, kā organizēt Web aplikāciju direktoriju izvietojumu:
Ikvienam direktoriju izvietojumam izstrādes vidē (development environment) ir spēkā ieteikums - direktorijas, kuras satur programmu izejas tekstus jāatdala no direktorijām, kuras satur izpildāmo aplikāciju.
Galvenie argumenti:
Visas te minētās direktorijas atrodas zem projekta_vards - projekta saknes direktorijas
Automātiski izveidosies direktorija target/ - tā satur atkarīgos failus (kompilācijas rezultātus) un kopijas dažādiem aplikācijas failiem, no kuriem pēc tam veido distribūcijas arhīvu (jeb WAR failu).
Direktorija "target" nav jāglabā Subversion vai citā versiju kontroles sistēmā un tur nav jēgas neko rediģēt, jo visi faili tur ik pa brīdim tiks dzēsti.